Ļaunprātīgi izmantots bērns
2 19. 03. 2023Kad man bija desmit gadu, bērns sāka kļūt par sievieti. Tētis pamanīja un pareizi appreciated: viņš sāka pieskarties man, masturbēja, deva man orālo seksu, lika man pieskarties viņam. Tas notika atkārtoti līdz apmēram vienpadsmitiem pirms māsas piedzimšanas. Man tas patika, bet tajā pašā laikā es jutos vainīgs: vai mans tētis pieder manai mammai un es viņu krāpu? Es jutos kā saimniece, kas lauza ģimenes laimi. Tajā pašā laikā es domāju, ka bez tēta man nekad nebūtu bijusi seksualitāte viņa nenāca, patiesībā ir labi, ka tas ir manis parādīja, Es domāju, ka desmit gadu vecumā man to vajadzēja zināt jau sen. Toreiz es nedomāju, ka tas ir slikti vai ka tam nevajadzētu būt, gluži pretēji, es domāju, cik priekšzīmīga ir mūsu ģimene. Protams, es nevienam to neteicu. Kad man skolā palika sliktāk un man sākās neirotiskas tikas, mani vecāki mani nosūtīja pie ārsta labots. Kopā ar ārstu mani motivētslai kontrolētu savu vēlmi nekontrolēti raustīties, ka par katru dienu, kad viņi mani neredz, man vajadzētu dabūt vainagu. Un ārsts pārcēlās, viņa teica, ja es izturētu veselu mēnesi, man varētu būt trīsdesmit kronas! Toreiz es sev teicu, noteikti, ja tas ir normāli, neviens man par to nemaksās. Es sāku mēģināt savaldīties uz izturību. Zināmā mērā tas strādāja.
Pēc divdesmit gadiem es biju izlaidīgs. Es nomainīju zēnus uz vienu nakti. Es domāju, ka es viņiem nepatikšu, ja es viņiem nedotu. Man arī patika, ka viņiem ir vara. Pa to laiku mani trīs reizes izvaroja - bet es domāju, ka es esmu vainīgs. Es nevienam to neteicu. Man nevajadzēja nekur iet ar tiem zēniem.
Pēc trīsdesmit es satiku savu vīru. Seksualitāte pēdējos desmit gados ir mainījusies: tagad tas man daudz neliecina mainīties. Cieš mūsu attiecības.
Pirms pieciem gadiem es nolēmu pārtraukt klusumu un uzrakstīju vēstuli tētim. Es visai ģimenei aprakstīju, kas mūsu ģimenē bija noticis ceturtdaļgadsimtu agrāk un kā tas mani sāpināja. Tētis izliekas, ka tas, ko viņš darīja, bija manis paša labā un ka tas mani nevarēja ievainot. Mamma vairs nevēlas neko dzirdēt, manam brālim ir pietiekami daudz rūpes. Vienīgo interesi izrādīja medmāsa, kas diez vai varēja tam noticēt. Vismaz viņa no tā izvairījās.
Pirms diviem gadiem es dzemdēju meitu ar ķeizargriezienu. Pēc dažu dzemdību nama darbinieku uzvedības es atkal jutos aizskarts un varbūt raudāju visu sesto nedēļu.
Man drīz būs četrdesmit. Kopš šiem notikumiem ir pagājuši trīsdesmit gadi, bet es joprojām baidos. Par mūsu meitu - ja nu es viņu atstātu vienu ar vectēvu, tas viņu nenodarītu pāri? Vai es viņu nenodarīšu pāri, lai arī netīši, jo ir zināms, ka vardarbības upuri viņus arī ļaunprātīgi izmanto? Man ir robežu problēmas, psihosomatiskas slimības, un kas zina vēl ko, ko pat nevaru aprakstīt, bet kas negatīvi ietekmē manu pašreizējo dzīvi. Es sev saku, ka tik veca lieta mani vairs nevar ietekmēt. Bet ir tieši otrādi, un es nolemju, ka man beidzot viss būs kārtībā.
Es pirmo reizi dodos uz pašpalīdzības grupas sanāksmi izvarošanā un vardarbībā pret bērniem cietušajiem. Pirmo reizi es varu runāt ar kādu, kurš ir piedzīvojis to pašu, ko es. Es jūtos tur starp savējiem. Tas ir sākums, un es ceru, ka tam būs turpinājums un laimīgas beigas. Pagaidām turu īkšķus.